Onde comprin o ķermeņa slaids ātri

Kāda dienas kārtība bija jāievēro māsām, ir aprakstīts nodaļā Par dienas kārtību. Stradiņa atbalstu, sākot ar nākamo izdevumu, izies plašākā sabiedrībā, kļūstot par Rīgas Stradiņa universitātes un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kopizdevumu, tādējādi stiprinot saikni starp medicīnas zinātnēs strādājošajiem pētniekiem un medicīnas vēsturniekiem. Viņām jādzīvo ar apziņu, ka šāds dzīves stils ir labāks nekā dzīvošana tikai savam labumam. Šeit mums pievienojās slimnīcas Zinātņu attīstības departamenta vadītājs, profesors Dainis Krieviņš un slimnīcas Kardioķirurģijas nodaļas vadītājs, profesors Pēteris Stradiņš. Tas bija viņas galve nais uzdevums izvadāt taksi un dzīvnieku kopt. Pēc pulksten 9.

onde comprin o ķermeņa slaids ātri kopiena svara zudums izaicinājums

Tas bija viņas galve nais uzdevums izvadāt taksi un dzīvnieku kopt. Vērts arī bija starp cilvēkiem, kas izglāba Paulu Stradiņu no gestapo priekšnieka Langes nagiem gadā. Dramatiski notikumi te ir risinājušies.

Mēs radām darba vietas un izredzes

Lūk, šeit ir auditorija, kurā gada maijā, kad atzīmēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes 25 gadu jubileju, ar referātu par medicīnas uzdevumiem Latvijā uzstājās Pauls Stradiņš. Kristaps Rudzītis toreiz runāja par bazofiliem leikocītiem. Vērpjot savu atmiņu stāstījumu tālāk, Jānis Stradiņš atzina, ka šajā auditorijā Pauls Stradiņš nolasīja savu pēdējo lekciju.

Šeit gada vasarā uzņemtas arī dažas pēdējās profesora fotogrāfijas.

Atbalstiet mūsu projektu

Auditorijā, netālu no mazām durtiņām, ir nofotografēts viss klīnikas kolektīvs, kurā redzams gan ķirurgs Ēvalds Ezerietis, gan Ojārs Aleksis, gan Arturs Rocēns un medicīnas māsas. Profesors P. Stradiņš šurp veda arī ekskursijas. Divas vai trīs dienas pirms nāves Saglabājusies arī fotogrāfija, kurā redzams O. Krūmiņš, kas arī vadīja ekskursiju. Te, atzinās Jānis Stradiņš, pat es esmu kaut kur paslēpies.

Pie auditorijas sienas redzama slavenā profesora Paula Stradiņa foto grāfija, ko uzņēma vēlākais profesors Jevgenijs Linārs. Tā uzņemta pie operāciju zāles, un, kā Dr. Linārs man stāstīja, teica J. Stradiņš, tēvs bijis pēc operācijas mazliet noskaities un sanervozējies, un tad Linārs viņam teicis: Profesor, profesor, pagriezieties!

Un profesors arī pagriezies un pasmaidījis. Manuprāt, tā ir visraksturīgākā profesora fotogrāfija. Stradiņa auditoriju atrodas foajē. Savulaik, lai studenti tur nesmēķētu, foajē izstādīja ne vien mākslas darbus, bet arī dažādus citus priekšmetus, vēlāk izveidoja arī mazu ekspozīciju gadā trīs telpās izveidoja paša pirmā Medicīnas vēstures muzeja ekspozīciju, kas tur pastāvēja līdz gadam.

Lai gan tur atradās vācu kara lazarete, studenti varēja iet apskatīties izstādītos darbus un materiālus gada jūnijā muzeju pārvietoja uz baraku. Uz turieni pārnesa visu iekārtu, bet līdz šim aizņemto telpu atbrīvoja. Pēc kāda laika barakā muzejam kļuva par šauru, un tad sāka apgūt vispirms lielās ēkas pagrabus, pēc tiem lielos bēniņus. Stradiņš, stāstot par medicīnas vēstures liecību krāšanu, rādīja foto - attēlu, kas ataino muzeja atklāšanu gadā jaunajās telpās Antonijas ielā 1.

Vēlāk, onde comprin o ķermeņa slaids ātri no galvenās ēkas, muzeja sākumu meklējumos apstājāmies pie nu jau vēsturiskā slimnīcas skursteņa. Prezidijā no labās sēž profesors Aleksandrs Bieziņš, Herta Hanzena, kādreizējais veselības aizsardzības tautas komisārs, toreiz Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieks Ernests Ameriks, arī Vilhelms Kaņeps, toreiz veselības aizsar dzības ministra vietnieks, un Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Vitālijs Rubenis Kara beidzamie akordi Slimnīcas kurtuve, kur strādāja Datkuns, slimnīcas šoferis un reizē arī kurinātājs, ir tieši tā vieta, kur Pauls Stradiņš gada Nedaudzie slimnieki lielākoties bija izvietoti jaunās mājas otrajā stāvā augšējie stāvi tolaik vēl nebija uzbūvēti.

Pagrabos tobrīd bija paslēpušās visas slimnīcas darbinieku ģimenes.

onde comprin o ķermeņa slaids ātri novājēšanu viena gabala peldētāji

Kad sāka degt vāciešu uzspridzinātā fabrika Lenta, slimnīcas darbinieki un apkārtējie iedzīvotāji metās pie milzīgā ūdens baseina slimnīcas teritorijā un sastājās rindā ar spaiņiem līdz pat Lentai.

Dzīvā ķēdē padodot ūdeni, cilvēki mēģināja dzēst liesmojošo fabriku, lai uguns nepārmestos uz slimnīcu.

Tas bija aptuveni oktobrī, neilgi pirms vācu aiziešanas. Pašreiz te plešas milzu būvlaukums, kur ceļ moderno slimnīcas korpusu, iepretī vecjaunajai mājai. Bojājumi tika nodarīti slimnīcas ieejas vestibilam un rentgena nodaļai, korpusa viņā galā, tālu no medicīnas vēstures ekspozīcijām.

Bet oktobra sākumā, evakuējot lazareti, vācieši gatavojās galvenā korpusa uzspridzināšanai, mīnēšanas priekšdarbiem jaunais korpuss bija pusuzcelts, bet vācieši tur jau veica ķirurģiskās operācijas, tieši šī korpusa pagrabos varas pārejas dienās visi mitinājās.

Slimnīcā par personāla pārzini toreiz strādāja darbīgs, ļoti īpatnējs cilvēks Augusts Linde, no Iršu kolonistiem, pusvācietis, kuram bija labi sakari ar slimnīcas vācu administrāciju un arī potenciālajiem spridzinātājiem.

medico-historica Volumen X (XXIX) - PDF Free Download

Viņš prata pārliecināt, lai slimnīcu nespridzina un nede dzina, tā sarunā nesen atcerējās viņa meita Līga Strakšes kundze, kura dramatiskajās gada oktobra dienās arī pati kopā ar citiem uzturējās slimnīcas pagrabā. Šos apstākļus labi zināja arī Pauls Stradiņš, kuru Dr.

Jānis Āboliņš bija atstājis savā vietā par latviešu slimnīcas vadītāju, pašam evakuējoties uz Kurzemi. Ja slimnīcas galveno ēku uzspridzinātu, medicīnas muzeja ekspozīcijas un vērtīgās grāmatas būtu gājušas bojā, un tas Latvijas medicīnai būtu neatsverams zaudējums. Viņš krieviski ziņoja, ka slimnīcā esot tik un tik civilo pacientu, bet militārpersonu, ievainoto vācu karavīru un vlasoviešu te neesot. Ziņojumu pieņēma, nebija nekādas vardarbības.

Vienīgi vada komandieris esot palūdzis profesoru atdot pildspalvu un pulksteni, kas viņam vajadzīgi dienesta uzdevumu veikšanai. Profesors atgriezās pie pagrabā palikušajiem sveiks un vesels, bet pārbiedēts gan un neziņā par turpmāko. Linde palika strādāt arī padomju laikā, viņš bija Valsts klīniskās slimnīcas kancelejas pārzinis, rakstīja slimnīcas vēstures hroniku, bet par saviem nopelniem slimnīcas ēkas glābšanā un sakariem ar vāciešiem īpaši nerunāja.

Viņš atmiņā palicis kā mazliet mīklaina, neordināra personība gada Stradiņu iecēla par onde comprin o ķermeņa slaids ātri galveno ārstu. Tālāk samērā labvēlīga varas attieksme turpinājās līdz gadam, kad P. Stradiņu sāka kritizēt, un pamazām viņam no visu institūciju vadības bija jāaiziet. Arī muzeja liktenis sarežģījās, par tā tālāko gaitu līdz nonākšanai Antonijas ielā 1 sīkāk var izlasīt apjomīgajā Jāņa Stradiņa publicējumā 28 29 izdevuma Acta medico-historica Rigensia VIII sējumā.

Par situāciju slimnīcā gadā sīkāk sk. Stradiņa rakstā Acta medico-historica Rigensia IV sējumā, lpp. Profesors nomira gada Paula Stradiņa bisti veidojusi tēlniece Aleksandra Briede, kas tolaik dzīvoja Pārdaugavā. Situācija izveidojās neparasta: pieminekļa izstrādes konkursā uzvarēja Lea Novožeņeca un Sirgeda Krūmiņa, bet viņu veidotie meti nepatika P.

Stradiņa ģimenei, tie likās pārāk padomiski. Tad dakteris A. Rocēns piedāvāja pieminekļa metu, ko bija izstrādājusi tēlniece A. Viņas vīrs tēlnieks Jānis Briedis bija miris gadā profesora P.

Stradiņa klīnikā. Akadēmiķis Jānis Stradiņš slimnīcas teritorijā pie profesora Paula Stradiņa pieminekļa gada oktobrī 29 30 Aleksandra Briede pateicībā par vīra ārstēšanu arī izveidoja savu metu P.

Stradiņa piemineklim, bet to neiesniedza konkursam. Tomēr ārsti pierunāja viņu, un A. Briedes iecere uzvarēja. Pārējie konkursanti pat bija apvainojušies gada augustā bija LPSR Ministru padomes lēmums par Paula Stradiņa piemiņas iemūžināšanu, un gada Stradiņa krūšutēlu uzstādīja, to atklāja vēlākais Saeimas deputāts profesors Viktors Dinevičs, toreiz Rīgas pilsētas Ļeņina rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs.

Tas notika diezgan ātri, lai gan t. Arvīda Pelšes laikā sevišķi nesteidzās. Sākumā pieminekli vēlējās uzstādīt skvēriņā ārpus slimnīcas.

  • 12 stundu ūdens svara zudums
  • Pārsteidzošs tauku zudums
  • Через какое-то время люди привыкли к инопланетному произношению и начали понимать большую часть слов.

Lai gan P. Stradiņš nebija ne lielīgs, ne lielmanīgs, taču viņš savas dzīves laikā vēl paguva pateikt: Ziniet, es gan negribētu, lai man pieminekli celtu ārpus slimnīcas, kur tie dzērāji sēž un kur visi viņu var apgānīt.

Tur tiešām pulcējās dzērāji. Jānis Stradiņš atminējās: Un tas man nedaudz tā grieza, ka viņš runā par pieminekli, jo neviens jau vēl netaisījās tādu celt.

Bet Pauls Stradiņš tomēr apzinājās savu vērtību, zināja, kāda tā bija. Saglabājusies fotogrāfija, kas ataino medicīnas māsu goda ceļu, izvadot Paulu Stradiņu no morga uz mājām. Stradiņa vārdā, ne arī pieminekli būtu cēluši, varbūt arī muzejs nebūtu dibināts kā valsts iestāde. Taču viss risinājās īstajā brīdī gada septembrī Rīgā, Antonijas ielā 1, tika atklāts Paula Stradiņa Medicīnas vēs tures muzejs, un tā turpmākā vēsture saistās jau ar citu laiku un citu vietu.

Jānis Stradiņš, Dr. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs 30 31 I. Lai īstenotu labdarību, žēlsirdīgām māsām bija nepieciešama garīgā audzināšana. Šim nolūkam tika izstrādāti māsu darbības un uzvedības noteikumi Regulakuri bija stingri jāievēro. Žēlsirdīgo māsu darbs tika balstīts uz līdzjūtību un labsirdību un izpelnījās sabiedrības vispārēju atbalstu un cieņu. Kustība ieguva popularitāti un atzinību ne tikai Francijā, bet arī citās valstīs, tostarp arī Latvijā Krāslavā.

Latgalē Vincenta de Paula žēlsirdīgās māsas veica savu misiju 75 gadus.

X XXIX. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, lpp. Tehniskā redaktore: Ilze Reitere Maketētāja: Ilze Stikāne Grāmatā izmantoti Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja fotoarhīva materiāli un fotogrāfijas no autoru personiskajām kolekcijām, kā arī A. Caunes, A.

Žēlsirdīgajām māsām, neatkarīgi no valsts, kurā tās darbojās, bija jāievēro Regula uzvedības un darbības noteikumikura tika pārtulkota vairākās valodās. Priesteris Vincents de Paula piedzima Francijā, trūcīgā ģimenē.

Savā garīdznieka dzīvē viņš sastapās ar cilvēku galēju nabadzību gan garīgajā, gan materiālajā ziņā.

PixelHELPER jaunumi Blog - Media - Kampaņas - Izrādes

Viņš rūpējās, lai tiktu apmierinātas trūcīgo cilvēku materiālās vajadzības. Priesterim noderēja gadā iegūtā pieredze, kalpojot Šatiljo Dombes Chátillon les Dombres draudzē. Zgromadzenie Siόstr Miłosierdzia św. Vincents de Paula ierosināja, lai draudzes locekļi paņem šo ģimeni pastāvīgā aizgādībā.

  1. Прошу тебя, - молила Эпонина.
  2. Ķermeņa slim leju vīriešu veselība
  3. Svara zudums ar ķimenēm
  4. Но я с ними совсем не общался, во всяком случае, не помню об .
  5. Kā sadedzināt taukus ēšanas laikā
  6. Kā padarīt savu svara zaudēšanas žurnālu

Šim gadījumam sekoja citi, un gadā izveidojās sieviešu žēlsirdības pulciņš. Organizācija pulcēja kopā aristokrā tijas pārstāves, kuras bija materiāli nodrošinātas, bet nevarēja vai negribēja veltīt savu laiku palīdzēšanai trūcīgiem cilvēkiem. Bieži vien kundzes sūtīja savas kalpones veikt kalpošanas darbus, kurus negribēja strādāt pašas.

Sievietes dēvēja sevi to draudžu vārdā, no kurām bija ieradušās, piemēram, Margarita no svētā Pāvela, Marija no svētā Laurentija. Pēc laika radās nepieciešamība māsas virzīt garīgās audzināšanas, kā arī nabago un slimo kopšanas uzdevumam. Ar šādu nolūku gada Warszawa, s. Prowincja Litewska siόstr miłoserdzia. Wilno,s. Vincenta de Paula pašrocīgi labotais teksts tika iesniegts Parīzes arhibīskapam, lai to apstiprinātu.

Pēc nelielām izmaiņām teksts tika publicēts gada 5. Ar laiku viņu darbs tika atzīts ne tikai Francijā, bet arī citās valstīs. Kustība sasniedza arī Latvijas teritoriju. Neatkarīgi no valsts, kurā darbojās māsas, viņām bija jāievēro apstiprinātie uzvedības un darbības noteikumi Regulakas bija pārtulkoti vairākās valodās.

Parīzē gadā Krāslavā tika uzcelts sieviešu klosteris. Tā paša gada 4. Māsu darbs tika dažādi atbal stīts. Grāfiene Augusta Plātere Augusta z Ogińskis Broel Platerowa, nodibināja Žēlsirdīgo māsu fondu, ziedojot māsu uzturēšanai tūkstošus zlotu. Latgola dažu gs. Rēzekne, lpp. Viņš gada Radās arī jauni labvēļi gadā Ignacijs un Kataržina Ivanovski Ignacy i Katarzyna Iwanowski uzdāvināja namam sudraba rubļu.

Dāvinājums deva iespēju žēlsirdīgajām māsām paplašināt savu darbību. Zarys historyczny Zgromadzenia Siόstr Miłoserdzia w Polsce. Vhi svara zudums, s. Zapisi do dziejow szpitalnictwa w dawnej Polsce.

Warszawa: F. Gedroyc, s. Sākotnēji tika pieņemti 60 pacienti. Pirmā bija paredzēta meitenēm, kuru vecāki gribēja, lai viņu meitas apgūtu ticības mācību. Bērnus gatavoja Svētā sakramenta pieņemšanai, grēku sūdzēšanai un mācīja, kā pieņemt Svēto sakramentu, piedalīties Svētajā Misē, kā lūgt Dievu, kādas lūgšanas jālasa no rīta un vakaros, lai bērni agri varētu pierast pie baznīcas tradīcijām. Visu to māsas mācīja no katķisma grāmatas.

Meitenēm pasniedza arī vēsturi, aritmētiku, poļu valodu, kā arī atsevišķi franču un vācu valodu, ģeogrāfiju, vispārējo vēsturi, klavieru un ģitāras spēli. Māsu pienākums bija pieradināt meitenes darbam virtuvē, mājturībai, šūt un izšūt, lai katra zinātu, kā patstāvīgi veikt šos darbus.

onde comprin o ķermeņa slaids ātri atomoksetīna svara zudums

Londyn, s. Latgales ārsti un ārstniecība. Latvijas Universitāte, lpp. Pēc iespējas biežāk audzēknēm bija jāskaidro par dievbijību, par grēku nepieļaušanu, godīgumu un kārtību, lai bērni censtos saglabāt tieši šīs īpašības un pēc iespējas mazāk grēkotu, un būtu paklausīgi. Meitenēm tika ieaudzināta arī kautrība. Pārējās pilnībā uzturēja māsu apvienība.

Mācību priekšmetus pasniedza žēlsirdīgās māsas, bet franču un vācu valodas nodarbībām tika algoti speciālisti gadā māsu audzināšanu vadīja vecākā māsa Marja Skurevičuvna Marja Skórewiczówna.

Bez vecākās māsas atļaujas neviena māsa netika pieņemta vai atlaista no darba. Vēlāk skolā mācījās 52 audzēknes.

How great leaders inspire action - Simon Sinek

Tikai 24 maksāja par mācībām, bet pārējās, kuru vidū bija arī trīs pilsētas iedzīvotājas, uzturēja Žēlsirdīgo māsu apvienības fonds. Visas šīs meitenes bija cēlušās no muižnieku dzimtām, bet iestādē mācījās arī aptuveni desmit zemnieku izcelsmes skolnieces, kas apguva lasīšanas un pareizrakstības iemaņas, kā arī vienkāršus sieviešu darbus.

Īpašu uzmanību pievērsa, lai bagātās meitenes neatstumtu un nepazemotu trūcīgās Lietuvos Valstybes istorijos archyvas, Sadega daudzas mājas, arī meiteņu skola, tādēļ iespējas uzņemt bērnus mācību iestādē bija samazinājušās.

Iestādes augstais līmenis bija zināms jau sen, un gadā, kad Gatčinā pie Pēterburgas Krievijā tika nodibināts Žēlsirdīgo māsu nams, viena no vietējām māsām Antoņina Kšenžopoļska piedalījās ekspedīcijā, lai iepazīstinātu ar savu pieredzi gada No piešķirtajiem līdzekļiem māsas varēs atstāt sev daļu naudas drēbēm vai izlietot citiem nolūkiem.

Par to viņas piedalīsies slimo, nabago un veco cilvēku kopšanā labdarības iestādēs, kur māsām jāveic šādi pienākumi: uzraudzes, atslēgu glabātājas, slimnieku kopējas darbs un jāpilda citu amatu pienākumi labdarības iestādēs. Tās māsas, kuras negribēs izmantot šo monarha augstsirdību, ir jāatzīst par nederīgām, un tām tiks pārtraukts jebkurš valdības atbalsts. Tāpēc no katras žēlsirdīgās māsas bija jāpieņem rakstisks iesniegums, kurā māsai jāuzrāda, kurā Sabiedriskās aizgādības maģistratūras iestādē viņa vēlēsies strādāt, par to jāpaziņo līdz gada.

Šis rīkojums tika aizsūtīts visiem klosteriem. To saņēma arī žēlsirdīgas māsas Krāslavā. Tajā brīdī, gadā, klostera priekšniece Krāslavā bija Anna Rogojska gadā Krāslavas klosterī no atskaites par gada Katrai māsai bija rakstiski jāpaskaidro atteikšanās iemesls.

Visām māsām tas bija vienāds: pamatojoties uz Regulu, visām māsām jāpakļaujas dotajam zvērestam, tāpēc viņas bija gatavas izpildīt visus valdības rīkojumus, bet tikai ar savas priekšniecības atļauju, kurai bija tiesības izrīkot attiecīgās māsas. Iestādes plašā ēka bija tukša. Daļu telpu māsas iznomāja privāt personām, šādā veidā iegūstot iztikas līdzekļus. Saņēmusi pasi, žēlsirdīgā māsa atstāja klosteri. Tuvākajam priekšniekam vienmēr bija jāzina viss, kas darāms klosteros, un par katru pārkāpumu bija jāziņo klostera priekšniecei.

Pārbaudot māsu personas datus un sarakstus, viņš ievēroja, ka Konstance Kvintuvna Konstanciją Kwintówną nevēlējās skatīties uz viņu. Šāda uzvedība ierēdnim likās dīvaina, un viņš izdeva rīkojumu veikt detalizētu pārbaudi. Turpmākās izmeklēšanas gaitā atklājās, ka īstā Kvintuvna bija mirusi pirms dažiem gadiem, savukārt māsa, kurai bija personas apliecība uz viņas vārda, patiesībā bija Franciška Služko-Cjapiņska Franciszka Słužko-Ciapińskaturpinot noskaidrošanu, tika konstatēts, ka arī šie personas dati nav precīzi, un īstais vārds ir Franciška Služko-Uspenska.

Izrādījās, ka viņa bija vainīga vēl vienā pārkāpumā nelegāli iestājusies apvienībā bez administratīvo iestāžu atļaujas. Vispār Krāslavā tika atklāti vairāki pārkāpumi personāla jautājumos, un pārbaudes laikā konstatēja, ka tikai piecas māsas tur uzturējās legāli.

Apakšpulkvedis aizsūtīja māsas uz Viļņu. Tur tika nolemts, ka māsas, kuras bija atsūtītas no Varšavas darbam Krāslavā, jāaizsūta atpakaļ uz Varšavu, bet pārējās jāievieto sieviešu klosteros Viļņā un Dombrovskas kundzes patvērumā gada Augustę z X.

Oginskich Broel 49 Lietuvos Valstybes istorijos archyvas, Latgales kultūras vēsture. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, lpp. Panie uzbudž nasladowców ich dobroozynnej dziatalnosci! Krāslavas Romas katoļu baznīcā tika apglabāti Plāteru ģimenes locekļi. Uz apbedīšanas vietas durvīm ir uzraksts: Šeit Dieva mierā dus Plāteru ģimenes mirušie. Tutaļ w oczekiwaniu zmartwychwstania spoczywaią zmarli rodziny HR.

Krāslavas pilsētas katoļu kapu vecajā sektorā ir žēlsirdīgo onde comprin o ķermeņa slaids ātri kaps ar čuguna krustu, uz kura lasāms uzraksts: Tu sióstry miłosierdzia prosza o wieczne odpocznienie un uz akmens pamata izcirsti vairāki riņķi, kurus varētu salīdzināt ar rožukroni. Diemžēl šeit nav norādīts, kura žēlsirdīgā māsa šajā vietā apglabāta.

Šā dokumenta apraksts latviešu valodā pirmo reizi bija publicēts arī Latvijā. Piedāvājam ieskatu Regulas punktos. Regula sastāv no 11 nodaļām, kurās aprakstīti māsu uzvedības un darbības noteikumi. Pirmās nodaļas nosaukums ir Par tikumību. Nodaļā teikts, ka priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienība nav uzskatāma par mūķeņu ordeni tāpēc, ka žēlsirdīgās māsas vairāk pakļautas pasaulīgiem draudiem nekā mūķenes.

Žēlsirdīgo māsu pienākums apmeklēt slimniekus mājās viņas pakļauj pasaulīgiem draudiem. Bet visās vietās, kur māsas atrodas, viņām jāsaglabā tāds garīgais un fiziskais stāvoklis, kurš jāievēro mūķenēm savā ordenī. Norādīts, ka galvenais mērķis, ar kuru Dievs apvienoja žēlsirdīgās māsas, ir Dieva godāšana, jo viņš visiem cilvēkiem ir piemērs un mīlestības avots.

Lai tam sekotu, galvenais māsu pienākums ir tikumīgi dzīvot un apvienot garīgos uzdevumus ar kristīgo mīlestību pret nabadzīgajiem un slimajiem. Šajā nodaļā tika norādītas trīs tikumības izpausmes, kuras māsām obligāti jāievēro: miers, vienkāršība un mīlestība. Šie tikumības virzieni tika pielīdzināti kā sadalīt piesātinātos taukus gara spēkiem, kas veidoja māsu dvēseli, misiju un stāvokli sabiedrībā.

LATVIJAS - DSpace

Lai saglabātu savas dvēseles mieru, māsām jāatturas kā no garīgiem pārdzīvojumiem, tā arī no izklaidēm. Viņām jādzīvo ar apziņu, ka šāds dzīves stils ir labāks nekā dzīvošana tikai savam labumam. Māsām stingri aizliegts būt piesaistītām pie dzīvesvietas, izklaidēm un cilvēkiem, pat pie saviem radiniekiem un mācītājiem. Māsām vienmēr jābūt pakļautām un visu laiku jāatceras, ko teica Dievs: Mēs nevērtējam sevi, ja nepalaidīsim tēvu, māti, brāļus, māsas un neaizmirsīsim par sevi un par visām pasaules lietām, lai atdarinātu Jēzu Kristu.

Māsām, lai iegūtu Dieva mīlestību, jābūt gatavām pieņemt grūtības un nelaimes, zobgalības 51 Sienczak B. Lai saņemtu Dieva mīlestību, māsām obligāti bija jātic savai misijai un jāievēro savas darbības un uzvedības noteikumi. Nākamajā nodaļā Par nabadzību teikts, ka māsām jāslavē Jēzus Kristus nabadzība, jādzīvo trūkumā un jāuzskata sevi par nabago kalponēm. Tāpēc nevienai no viņām nepiederēs māja un kas cits, ko gribētu saglabāt un izmantot.

Māsām bija aizliegts izmantot, pelnīt un aizņemties naudu. Tāpat viņām nebija atļauts ņemt kādas mantas no cilvēkiem bez vecākās māsas atļaujas. Lai māsas nepārkāptu šos noteikumus, vecākajām māsām katru nedēļu bija jāaptaujā māsas par viņu vajadzībām un jānodrošina ar visu nepieciešamo. Tomēr, ja vecākā māsa uzskatīja, ka konkrēta manta bija lieka, viņa bija tiesīga to atņemt. Māsām bija aizliegts apvainoties, ja kādu mantu atdeva citai māsai. Šī rīcība trenēja māsas paklausībā un pacietībā.

Gadījumā, ja māsa kaut onde comprin o ķermeņa slaids ātri paņēma bez vecākās māsas atļaujas un citas māsas to zināja, tad par šo notikumu nebija pieņemts runāt publiski, bet obligāti vajadzēja paziņot galvenajai māsai. Tāpat māsām bija jācenšas nepazaudēt un nesabojāt mantas. Pastāvēja uzskats, ka varētu būt negatīvas sekas, ja māsām būtu atļauts pirkt audumus un šūt sev apģērbu.

Šī rīcība varētu izraisīt strīdus māsu vidū un sabojāt svētās apvienības darbību. Tāpēc tikai vecākām māsām bija atļauts pirkt audumus vai apģērbu māsām, piemēram, lakatiņus.

Māsām obligāti bija jāvalkā vienāds un svara zudums 24 stundu ātri apģērbs, tā apliecinot pieticību ne tikai dvēseles stāvokļa līmenī, bet arī nodrošinot kārtību apvienībā.

Visām bija jāvalkā vienāds tērps: pelēka kleita ar platām piedurknēm un balta auduma cepurīte, dēvēta par korneti. Apvienības māsām bija jāsaglabā sava svētā nabadzība arī slimī bas gadījumos.

Nekādā gadījumā māsas nedrīkstēja parādīt savu neapmierinātību ārstēšanas vai ēdiena dēļ. Ciešanu pārvarēšanu uzskatīja par lielu laimi. Pamatojoties uz iepriekš minēto, izriet, ka arī saslimušajām māsām bija jāēd tikai noteiktā laikā un vietā klostera ēdnīcā.

Māsām, kuras apmeklēja slimās biedrenes, bez vecākās māsas atļaujas bija aizliegts kaut ko pirkt un nest sirdzējām.

Tāpat arī bez vecākās māsas atļaujas māsām bija aizliegts pieņemt dāvanas no laicīgiem cilvēkiem. Bija aizliegts arī laist pie galda vai savā istabā svešas personas, pat sievietes. Šādi noteikumi māsām bija jāievēro, lai cilvēki neizmantotu viņiem nepiederošo labumu, kas pieder tikai māsām, nabagiem un slimiem, savu vajadzību apmierināšanai.

Māsām šīs prasības bija jāievēro, lai cilvēkiem nerastos priekšstats, ka viņas nepieturas pie nevainīguma. Negatīvi uzskati varētu izjaukt savie nības darbību, tādēļ bija jāizvairās no šādām sliktām īpašībām: vēlmes patikt citiem, godkārības, apģērba baudīšanas, kā arī no pašpār liecības.

The Negidals live in the valley of the Amgun, the left tributary river of the Amoor, and consist in S.

Pat atpūtas brīdī vai sarunas laikā viņām bija jāizvairās no jokiem, smiekliem un vieglprātības. Nebija atbalstāma arī skatīšanās pa logu, bez īpašas vajadzības laika pavadīšana ar svešiem cilvēkiem. Ikdienā māsām obligāti bija jārīkojas tā, lai neapvainotu Dieva skatu. Tāpēc, ejot pa ielu, atrodoties baznīcā vai svešās mājās, it īpaši runājot ar pretējā dzimuma cilvēkiem, acu skatienam vienmēr jābūt vērstam uz zemi.

Nebija vēlams, ka māsas bez vajadzības lieku reizi pieskartos cita citai, pat ja to darītu joka pēc vai kā simpātiju apliecinājumu.

Šajā gadījumā tika atbal stīta distances saglabāšana citai no citas. Vienīgi bija atļauts apskaut mīlestības garā tās māsas, kuras tikko pie ņēma apvienībā; vai gadījumā, ja māsa atnāca no citām mājām vai atgriezās no ceļojuma; samierināšanās gadījumā šajā situācijā bija atļauts nobučot vienai otru, bet tikai uz vaiga un stāvot ceļos.

Māsām bija jācenšas novērst bezdarbību, kas uzskatāma par dažādu grēku avotu. Gadījumā, ja māsām nebija darba, viņām vajadzēja lūgt vecāko māsu vai vecākās māsas asistenti atrast viņām kādu nodarbošanos.

Māsām bija aizliegts turēt mājdzīvniekus piemēram, suņuskuri varētu būt bezjēdzīgas laika pavadīšanas iemesls.

Iziešana no mājas bez vecākās māsas atļaujas bija stingri aizliegta. Pirms iziešanas no mājas māsām vajadzēja paziņot vecākajai māsai kurp un kādā nolūkā dosies. Atbilstīgi noteikumiem māsām no mājas vienmēr jāiziet divatā. Gadījumos, ja māsa iziešanai no mājas nevarēja atrast otru māsu, jāņem līdzi kāda meitene no skolas vai kāda jaunava, kura sekotu māsai visur līdzi. Tāpat pēc atgriešanās māsai jāinformē vecākā māsa, kur bijusi un ko darījusi. Bija stingri aizliegts apmeklēt un nodrošināt ar zālēm tos cilvēkus, kuri atradās šaubīgās vietās; runāt ar cilvēkiem, kuri saslimuši netīras rīcības dēļ.

Kas attiecas uz citiem slimniekiem, it īpaši pretējā dzimuma, māsām vienmēr jābūt uzmanīgām, iedodot viņiem zāles vai sniedzot tiem kādu citu palīdzību; māsas nedrīkstēja tuvināties viņiem pārāk cieši klāt, pat mirstošiem, sagatavojot tos nāves brīdim. Māsām bija stingri aizliegts laist 47 48 savās istabās mācītājus, izņemot slimības gadījumos, bet tad kaut vienai māsai jābūt klāt. Tāda piesardzība bija jāievēro arī ārsta, aptiekāra, friziera un citu speciālistu slimas māsas apmeklēšanas laikā.

Māsām bija aizliegts apmeklēt savus mācītājus vai citus garīdzniekus viņu mājās. Vīriešu klātbūtnē māsām vienmēr jāsaglabā mērenība vārdos un emocijās. Tā kā mērenība ēšanā ne tikai labvēlīgi ietekmē cilvēka veselību, bet arī palīdz saglabāt gara tīrību, māsām vajadzēja censties ierobežot ēdiena daudzumu.

Gadījumā, ja kādai māsai rodas ēstgriba, izņemot pusdienas vai vakariņas, vai māsa grib apēst kādu neparastu vai pārāk onde comprin o ķermeņa slaids ātri ēdienu, viņai jāprasa vecākās māsas atļauja. Bet neviena nedrīkstēja dzert vīnu bez priekšnieces atļaujas. Māsām bija jāievēro gavēnis dienu pirms visiem baznīcas svētkiem, kā arī visās piektdienās un otrdienās visa gada garumā, izņemot svētku dienas. Nodaļā Par paklausību aprakstīti noteikumi par paklausību priekšniecībai: māsām bija jāpakļaujas savai priekšniecībai kongregācijas misijai, jo tā ir apvienības tiešā priekšniecībadirektoriem, mācītājiem, kā arī vecākajai māsai.

This stock of Negidal words, published is at present one of the largest Tungusian in this treatise, Although the Negidals are a little nation, yet they speak four different dialects and are divided into many tribes. Professor B. If the Negidals and Oroches were the aborigines of their countries, find in their languages the oldest linguistic we should Manchu group, because the western dialects of the Altaic family are the most polished H. Vâmbéry, Etymologisches tatarischen Sprachen. But the Negidal Wörterbuch der turko- even the contrary and contain the most shortened words of all Tungus- 4 Manchu languages.

This matter of fact proves clearly that these peoples are strangers, who have absorbed the Palaeo-Asiatic aborigines.

This linguistic conclusion is supported by Chinese history, which states that the Jüchens Jučenthe predecessors of the Manchus, lived in the tenth century A. Radloff refers with weighty reasons the Kytais and Tatabies, the eastern neighbours of the old Turks in the eigth century A. At all events we have no reason to believe that the Tungus-Manchu the Pacific Ocean aready in the tenth century.

Characteristic Manchu elements are the following Negidal loan-words: kalim a whale, adzin the great sturgeon beluga, davathe Amoor salmon, džabdan a viper, šapki a. In the Negidal, Oroche, Olcha and Goldi are found such words as: komaka a stag, avata a black fox, salmon, kačita the fish kasatka, xangu a carp, oksaji ogda a boat, geol and Söul rudders, colâîxi a polecat, okojo a an owl, čupai all, oton a vessel, xupen a thread.

The following words seem to be limited to the Negidal and Oroche: kota a seal, džukin an otter, saxanan a taimen, noxun a hen, ölbönö a sail, coxaun a chisel, atpuxi a besom, dodoxon and kondzoxon vessels. Considering that these loan-words are composed of local zoologicai names and terms of Chinese culture, we see that the Negidals reached the lower basin of the Amoor later than the Manchu tribes.